Hola!

Tātad par galveno jeb universitātes lietām.. Lekcijas ir beigušās, atliek vēl tikai uzrakstīt 2 esejas angļu valodā, katru 15 lappušu garumā un cerēt, ka uzrakstītie exāmeni ir nokārtoti veiksmīgi. Šobrīd no 7 kursiem atzīmes ir zināmas jau trijos. Un vismaz par šīm atzīmēm varu patiešām lepoties ar sevi. Esmu piedzīvojusi arī savu pirmo 15 minūšu prezentāciju vācu valodā. Es pati visu nesapratu, ko stāstīju, bet cerams, ka kursabiedri kaut ko vismaz saprata.

Viens no pēdējā laika lielākajiem notikumiem ir mans gandrīz nedēļu ilgais ceļojums uz Spāniju, Portugāli un Itāliju. Devāmies tur trijatā- es, puisis no Rumānijas un puisis no Kolumbijas.

Ceļojums sākās Spānijas dienvidos, Andalūzijā. Pirmo dienu apskatījām vienu no Andalūzijas provincēm Seviļu. Visapkārt palmas, banānkoki (bez banāniem), apelsīnkoki (ar skābiem, bet baudāmiem apelsīniem). 

Apskatījām vēršu cīņu arēnu.

Vēl Spānijas dienvidos apskatījām pilsētiņu Uelvu, kas ir vieta, no kurienes Kolumbs uzsāka savu ceļu uz Amerikas atklāšanu. Uelva atrodas arī 10 minūšu braucienā ar mašīnu no Atlantijas okeāna. 

Vamos a la playa! Pirmo reizi mūžā peldēju okeānā. Ūdens daudz sāļāks kā jūrā. 

Vēl interesanta lieta par Spāniju- cilvēki sāk līst laukā no mājām, lai pasēdētu ar draugiem un dotos uz ballītēm ap 3:00 vai 4:00 naktī. Klubi atveras 4:00. Tā arī nesagaidījām, jo līdz tam laikam jau miegs uznāca.. Bet ēdienreizes gan mums bija pa šiko- ēdām kalmārus vairāku dienu garumā, dažādas gaļas, augļus, baudījām spāņu vīnus. 

Nākamās dienas pavadījām Portugālē. Sākām ar Portugāles galvaspilsētas un lielākās Portugāles pilsētas Lisabonas apmeklējumu. Daudzas ieliņas atrodas uz stāviem pakalniem, tāpēc dažas ielas nav piemērotas transportlīdzekļiem. Šaurās ieliņas, sarkanbrūnie jumti, veļa, kas striķos žāvējas pie vecu ēku sienām, baloži, dzeltenie tramvaji- tas man asociējas ar Lisabonu…. 

Nākamais pieturas punkts- Aveiro jeb tā dēvētā Portugāles Venēcija. Mazāk pazīstama, bet skaista pilsēta pašā okeāna krastā. Viļņi okeānā ar baltām putām- tāds okeāns šeit izskatās, kad ir mierīgs.

Nākamā pilsēta Porto, kas piesaistīja ar sarkanbrūnajiem jumtiem un tirdziņu, kā arī persikkokiem (tiešām gardiem persikiem).

Un visbeidzot- Fatima.

 Pēdējo ceļojuma dienu pavadījām Venēcijā. Jau vienā no iepriekšējām reizēm aprakstīju Venēciju un nekas jau nav mainījies- joprojām tikpat skaista. Lielākā daļa satiksmes notiek pa ūdeni- pat ceļa zīmes ir sastopamas uz ūdens. Uz pagriezieniem gondoljieri skaļi iesaucas, lai brīdinātu pārējos un nenotiktu sadursmes. Mājas ir bez numuriem- diez kā pastnieki nogādā pastu!?  

Godam aizvadīti arī Līgo svētki. Līgo rītu iesāku ar pīrādziņu cepšanu un došanos meklēt jāņuzāles. Atrast pļavu ar puķēm nebija nemaz tik viegli, bet rezultātā atradu dažas puķes uz tādas kā klints malas. Skats no malas noteikti bija ļoti komisks kā es ar vienu roku turējos pie sētas, lai nenoveltos no tās klints malas un ar otru roku plūcu puķes. Bet rezultātā bija skaistas puķes, ko salikt gan vāzē, gan vainagus sapīt. Neiztrūka arī siers (ķimeņu sieru nebija iespējams atrast), alus, šašliks un jau pieminētie pīrādziņi, kā arī pa malciņam latviešu melnais balzāmiņš. Tā kā nolīgots godam un arī saullēkts tika sagaidīts. 

Bet vispār tādas skumīgas tās pēdējās dienas man te, jo mani mīļie cilvēki viens pēc otra sāk pamest Klagenfurti. Man pietrūks tik daudz kā šeit- cilvēki, kas daži kļuvuši par ļoti labiem un tuviem draugiem; Klagenfurte ar savu mieru, kalniem, ezeru; mana ikdiena šeit un daudz mazo lietu un notikumu, piemēram, zvanīšanu uz kopmītņu blakus  istabiņu ar vēlmi uzēst naktī šokolādi, iešanu 4:00 no rīta ēst ķiršus tuvējā parkā, spilvenu kaujas, aizraujošie stāsti, ballītes, kopīgā ēst gatavošana, latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem un daudz, daudz kas cits. 

Nu ko, tiekamies Latvijā jau pavisam drīz!